Aizvien biežāk pilsētas iedzīvotāji atsakās no vakcīnas pret trakumsērgu, aizbildinoties, ka pilsētā nekas ļauns nevar notikt. Tie ir maldi. Trakumsērgu var satikt jebkur. Tā nav ārstējama. Tā izraisa mokošu nāvi.

Kas ir trakumsērga?
 Daudzi cilvēki uzskata, ka iespēja satikt pilsētā ar trakumsērgu slimu dzīvnieku tikpat kā nepastāv. Taču šāds viedoklis ir aplams – barības instinkta vadīti, zvēri migrē uz lielām pilsētām, apdzīvotām vietām. Straujā zvēru vairošanās arī stimulē trakumsērgas ātru izplatību.

Pret šo slimību uzņēmīgi ir visu sugu meža un mājdzīvnieki, kā arī cilvēks.

Slimības izplatības areāls ir no Arktiskā loka (Grenlande, Čukotka, Aļaska) līdz Dienvidamerikai un Āfrikai. Tikai dažas valstis, kas atrodas uz salām, tai skaitā Austrālija, Okeānija un Antarktīda, tiek uzskatītas par brīvām no saslimšanas.

Trakumsērga ir vīrusslimība, kas rada smagus nervu sistēmas bojājumus un beidzas diemžēl ar nāvi. Ne visos gadījumos tā noris ar klasiskajiem simptomiem. Slimības inkubācijas periods ilgst no pāris nedēļām līdz pat gadam. Literatūrā ir minēti gadījumi, kad saslimšana iestājusies četrus gadus pēc kodiena brīža. Šie termiņi ir atkarīgi no dzīvnieka sugas, vecuma un citiem faktoriem. Vairumā gadījumu slimības simptomi izpaužas no 15. līdz 60. dienai.

Trakumsērgas trīs posmi1. Pirmie simptomi. Raksturīga paaugstināta jutība pret ārējiem kairinātājiem ( gaismu, troksni, pieskārienu, garšu) un paaugstināta ķermeņa temperatūra. Šis posms ilgst no 12 stundām līdz trim diennaktīm.2. Uzbudinājums. Izpaužas kā agresīva vai pārāk piekāpīga uzvedība, iespējami krampji, bieža urinēšana, gremošanas muskuļu paralīze. Dzīvnieka ķermeņa temperatūra var sasniegt 40 grādus pēc Celsija.3. Paralīze. Temperatūra un sāpju jutīgums samazinās, iestājas paralīze un dzīvnieks mirst.

Trakumsērga ir noturīga pret zemu temperatūru, vīruss tiek it kā iekonservēts. Līķos tas saglabājas līdz 15 dienām. 60 grādu augstas temperatūras ietekmē vīruss sabrūk jau pēc 5 – 10 minūtēm. Līdzvērtīgu efektu izraisa arī ultravioleto staru ietekme. Vīruss tiek ātri inaktivēts (dezaktivizēts) ar 2-3 procentīgu hloramīna šķīdumu.

Inficēšanos parasti izraisa kodiens vai siekalu iekļūšana brūcēs. Retos gadījumos vīruss izplatās ar asarām, acs radzenes pārstādīšanas laikā un pa gaisu. Tas iekļūst nervu audos un ar ātrumu 2 – 3 mm/h nonāk galvas smadzenēs. Tā izskaidrojams lēnais inkubācijas periods. Tālāk vīruss attīstās galvas smadzenēs, pēc tam nonāk iekšējos orgānos (siekalu dziedzeros, acs radzenē utt.) Diagnozi nosaka, balstoties uz epizootoloģiskiem datiem, klīnisko ainu un laboratorijas izmeklējumiem. 

Ikgadēja vakcinācija noteikta ar likumu
Vienīgās zāles pret šo nāvējošo slimību ir savlaicīga un regulāra mīluļa vakcinēšana. Jebkurā vietā un brīdī dzīvnieks var tikt inficēts – suns var noķert žurku, satikt klaiņojošu suni, kaķis var doties līgavas meklējumos, bet „sastapties” ar vīrusu.

Latvijā likums nosaka, ka neatkarīgi no saimnieka uzskatiem, vēlmēm, kā arī no tā, vai dzīvnieks uzturas ārpus mājas vai savas teritorijas vai tikai mājās, suņu, kaķu un mājas sesku ikgadējā vakcinācija pret trakumsērgu ir obligāta. Ņemot vērā, ka 100% gadījumu trakumsērga izraisa NĀVI gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem, un samērā plašo šīs slimības izplatību Latvijā, šis noteikums ir stingri jāievēro. Vakcināciju par izpildītu oficiāli uzskata tikai tad, ja dati par tās veikšanu fiksēti vakcinācijas apliecībā ar licencēta veterinārārsta parakstu un zīmogu.

Materiāls pārpublicēts no www.zveriem.lv